Runas sākums. Atdarināšnas stundas.

Sava pirmā dzīvības gada beigās mazulis sāk izrunāt pirmos apzinātos vārdus. Cik daudz prieka izjūt māte, izdzirdot vārdu “mamma”, kuru izrunā viņas mazulis! Bet pirms mazulis spēs izrunāt šo vārdu, izrunāt apzinoties, ko tas nozīmē, viņam līdz tam ir jānoiet garš ceļš, kurš veicams ar vecāku palīdzību.

Jau pirmajos mēnešos, kad vecāku un bērna kontakts, gandrīz pilnībā, balstīts un emocionālo kontaktu, tiek ielikti pamati runai un tālākajiem kontaktiem ar apzināti izrunātu un saprotamu vārdu palīdzību..

Ļoti svarīgi brīžos, kad mazulis tiek pārtīts, barots, vannots vai likts gulēt sarunāties ar viņu. Tas rada priecīgu un maigu emocionālo atmosfēru, kuru mazulis uztver un atbild. Taču ne tikai tāpēc. Nemākot izrunāt skaņas, pat nesaprotot tās, ko izrunājat jūs, mazulis ieklausās jūsu raidītajās skaņās, sajūt to, ka jūs vēršaties pie viņa, un viņā rodas vēlme atbildēt, .tāpēc nav taisnība tiem vecākiem, kuri uzskata, ka sarunām ar mazuli, kamēr viņš jūs nesaprot nav nozīmes.

Jau 2 – 3 mēnešu vecumā mazulis sāk “sarunāties” brīžos, kad jūtas mierīgs.( līdz šim viņš tikai bļāva, kad bija par kaut ko satraucies ) Pagaidām tās ir neapzinātas skaņas, neskaidra “bubināšana”, kurā visskaidrāk var saklausīt skaņas aa, ga, gi, khi. Pēcāk, apmēram 4 mēnešu vecumā, tās kļūst izstieptākas un garākas: a-a, o-o, a-ga, a-gi, a-bu. Tas nozīmē, ka mazulis ir iegājis “guldzināšanas” pakāpē.

Pēc kāda laika jūs pamanīsiet, ka mazulis ir spējīgs jau uz “pļāpāšanu”. Mazulis sāk izrunāt skaņu salikumus, atkārto tos: ma-ma-ma, te-te-te, ga-ga-ga, ka-ka-ka....

Atbalstiet, pacentieties attīstīt šo skaņu radīšanas māku mazulī. Jūs vēl nevarat iemācīt mazuli radīt tādas skaņas, kādas sastopamas pieaugušo runā, bet jūs spējat iemācīt viņu atkārtot skaņas, kuras spēj izrunāt viņš pats, tadēļ ļoti svarīgi ir, lai arī jūs ieklausītos mazuļa pļāpāšanā. “Ba-ba-ba” – pļāpā mazulis. Pieaugušais uztver šīs zilbes. Pēc brīža pieaugušais atkal izdzird šīs skaņas no mazuļa mutes. “Spēle – viens pēc otra” ir ļoti noderīga bērna atkārtošanas vēlmes, dzirdes un izrunas attīstībai.

Labākais laiks šādai spēlei ir aptuveni stunda pēc pamošanās. Galvenais nosacījums – labs garastāvoklis. Atcerieties arī to, ka brīdī, kad jūs izrunājat skaņu, kuru vēlaties, lai mazulis mēģina atkārtot, mazulim ir labi jāredz jūsu seja. Mazulis ne tikai klausās jūsu radītajās skaņās, bet arī skatās, ka kustas jūsu lūpas un mute, brīdī, kad jūs runājat. Sāciet ar vienkāršākām skaņām: a-a-a, u-u-u. Šīs un citas skaņas nepieciešams izrunāt jauktā secībā, lai mazulis mācītos “pārslēgt” runas orgānus. Pēcāk turpinās zilbju, skaņu salikumu kombinēšana un atkārtošana.

Nepiesārņojiet savu valodu “atkārtošanas stundās”( “Jānīt saki a-a-a.” ). Liekās skaņas tikai aizēno tās skaņas, kuras jūs gribat, iemācīt bērnam.

Ievērojiet arī to, ka sākumā mazulim būs grūti atkārtot jūsu izrunātās skaņas, pat tās, kuras viņš pats ikdienā izrunā viegli.Taču 10 mēnešu vecumā atkārtošanas māka jau būs pilnveidota tik labi, ka viņš spēs atkārtot arī tās skaņas, kuras nav viņa skaņu krājumā. Šī māka būs ļoti labs pamats apzinātu vārdu un izteicienu atkārtošanai, kurus bērns aizņemsies no vecāku vārdu krājuma.

Vai “pļāpāšana” var pati parvērsties par runu? Nē, nevar. Bērns pats nemāk sastādīt vārdus, no zilbēm, kuras izmanto “pļāpāšanā”( ma, ba, te ); bērns nemāk sastādīt vārdus, kuros apzīmē tuvos cilvēkus( mama, tete, veve). Tieši pieaugušie, no bērna izrunātajām skaņām, veido vārdus un māca bērnu izrunāt tos, saukt mammu, tēti, vecmāmiņu.

“Dabīgi” vārdi, kurus būtu radījis mazulis pats neeksistē.

Tas nenozīmē, ka mazulis nepiedalās savu pirmo vārdu radīšanā. Viņa loma ir piedāvāt pieaugušajiem pamatbāzi – “ķieģeļus” uz ko balstoties, pieaugušais var “būvēt” vārdus. Bērna skaņu krājums ir plašs, starp tām ir tadas skaņas, kuras līdzinās valodai, kuru viņš dzird sev apkārt un, kura kļūst par viņa dzimto. Ir tādas skaņas, kuras ir nedaudz līdzīgas dzimtās valodas skaņām, ir tādas, kuras tai nelīdzinās nemaz.

Pieaugušie, palīdzot bērnam, radīt pirmos vārdus, no “pļāpāšanas” paņem tikai to, kas ietilpst viņu valodas sastāvā. Pie tam lielākoties, viņi dara to neapzinati, vienkārši nesadzirdot “pļāpāšanu” visās tās niansēs. Vecāku runas uztvere, kas ir jau pilnībā izveidojusies un pielāgojusies vispārpieņemtajām dzimtās valodas normām, pielāgo arī mazuļa radītās skaņas šīm pašām dzimtās valodas formām.

Mācot mazuli runāt, mēs paņemam viņa paša radītās skaņas un, pielāgojot tās mūsu dzimtajai valodai, pārstradājam, papildinām un atdodam viņam tās atpakaļ. Kad mazulis klausās pieaugušajā un cenšas atdarināt viņu, viņš ne tikai atdarina savu “pļāpāšanu”, bet arī klausās pareizu skaņu izrunu, pareizu vārdu un skaņu salikumu.

VĒLAM VEIKSMI!