Krīze

PIRMĀ GADA KRĪZE

Pārejas periodu starp agro bērnību un bērna gadiem parasti sauc par pirmā gada krīzi. Kā jebkura krīze, tā ir saistīta ar patstāvības "šļakstu", afektīvo reakciju rašanos (afekts - emocionāla stāvokļa veids, stipra īslaicīga sajūta (dusmas, sajūsma, šausmas utt.) Afektīvie uzliesmojumi bērnam parasti rodas, kad pieaugušie neizprot viņu vēlmes, vārdus, žestus vai mīmiku, vai arī izprot, bet nepilda. Bērns sāk patstāvīgi staigāt, palielinās aizliegto un bīstamo priekšmetu skaits. Ne visas bērnu vēlmes tiek izpildītas tāpēc, ka viņu darbības var kaitēt viņiem pašiem un apkārtējiem. Dzirdot kārtējo vārdu "nedrīkst", daži bērni kliedz, krīt uz grīdas, sit ar rokām un kājām. Visbiežāk stipru afektu rašanās bērniem ir saistītas ar noteiktu audzināšanas stilu ģimenē. Tas ir vai nu pārmērīgs spiediens, nepieļaujot pat nelielas patstāvības izpausmes, vai nu nepastāvība pieaugušo prasībās: šodien drīkst, rīt - nē, vai arī: vecmāmiņas klātbūtnē drīkst, bet tēta klātbūtnē - nakādā gadījumā. Jaunu attiecību veidošana, ļaujot bērnam būt nedaudz patstāvīgākam (t. i. lielāka brīvība, ievērojot pieļaujamas robežas), pacietība un savaldīšanās mīkstina krīzi, palīdz bērnam tikt vaļā no asām emocionālām reakcijām.

TREŠĀ GADA KRĪZE

Trīs gadu vecumā parādās vietniekvārds "es". Bērnam rodas primārais pašnovērtējums - ne tikai sava "es", bet arī "es esmu labs", "es esmu ļoti labs" apziņa. Izrunājot "es pats", bērns tiecas darboties šajā pasaulē, mainīt to.

Trešā gada krīze ir robeža starp agro un pirmsskolas bērnību. Tas ir viens no grūtākajiem periodiem bērna dzīvē. Šī ir sava "es" izcelšanas krīze (pēc D. Elkonina). Bērns, kļūstot vairāk pieaudzis un patstāvīgāks, cenšas veidot ar pieaugušajiem jaunas, dziļākas attiecības.

Bērna patstāvība un aktivitāte pieaug, tas prasa no vecākiem savlaicīgu reorganizāciju. Gadījumā, ja jaunās attiecības ar bērnu neveidojas, viņu iniciatīva netiek atbalstīta, patstāvība tiek ierobežota, bērnam veidojas krīzes parādības. Ļ. Vigotskis sniedz 7 trešā gada krīzes raksturojumus.

Negativisms. Bērns negatīvi reaģē uz pieaugušo prasībām vai lūgumu. Viņš nedara kaut ko tikai tāpēc, ka to viņam piedāvā noteikts pieaugušais cilvēks. Galvenaisdarbības motīvs - izdarīt otrādi, t. i. tieši pretēji tam, ko viņam teica vai lūdza.

Spītība. Šī ir bērna reakcija, kad viņš uzstāj nevis tāpēc, ka viņam tā gribas, bet gan tāpēc, ka viņš pats par to ir teicis pieaugušajiem, un viņš pieprasa, lai rēķinātos ar viņa domām, uzskatiem. Spītība nav neatlaidība, ar kuras palīdzību bērns panāk gaidīto. Spītīgs bērns uzstāj, pat ja viņam nemaz tik stipri negribas vai arī pavisam negribas.

Ietiepība ir vērsta nevis pret kādu konkrētu pieaugušo, bet gan pret agrā bērnībā izveidotu attiecību sistēmu, pret ģimenē pieņemtājām audzināšanas normām. Bērns tiecas panākt savu vēlmju realizāciju un ir neapmierināts ar to, ka viņam piedāvā citi. "Vai tad?" - ir visizplatītākā reakcija šādos gadījumos.

Spilgti izpaužas tendence pēc patstāvības: bērns grib visu darīt un izlemt pats. Krīzes laikā paaugstināta tendence pēc patstāvības noved pie patvaļības. Tā bieži ir neadekvāta bērna iespējām un izsauc papildus konfliktus ar pieaugušajiem.

Dažiem bērniem konflikti ar vecākiem kļūst regulāri, viņi it kā pastāvīgi atrodas kara stāvoklī ar vecākiem. Šādos gadījumos runā par protesta - dumpi. Ģimenēs, kur ir viens bērns, var parādīties arī despotisms. Bērns stingri izrāda savu varu pār pieaugušajiem, kas ir apkārt, diktē, ko viņš ēdīs, ko neēdīs, vai mamma drīkst iziet no mājām vai nē utt. Ja ģimenē ir vairāki bērni, despotisma vietā parasti parādās greizsirdība. Tā pati tendence pēc varas izpaužas kā greizsirdīga, neiecietīga attieksme pret citiem bērniem, kuriem, pēc despota domām, nav nekādu tiesību ģimenē.

Vērtības zudums. Bērnu acīs vērtību zaudē tas, kas bija pierasts, interesants un dārgs agrāk. Trīsgadīgs bērns var sākt lietot necēnzētu leksiku (vērtību zaudē agrākie uzvedības noteikumi), aizmest vai salauzt iemīļoto rotaļlietu, kas tiek piedāvāta nelaikā utml.

SEPTIŅU GADU KRĪZE

Neatkarīgi na tā, kad bērns sāk mācīties skolā, 6 vai 7 gadu vecumā, noteiktā posmā viņš iziet cauri šai krīzei. Bērns meklē savu vietu apkārtējā pasaulē. Viņš atslēdz jaunās sociālās pozīcijas nozīmi. Skolēna pozīcija, kas tiek saistīta ar augsti vērtētu mācību darbu.

Notiek vērtību pārvērtēšana. Tas, kam ir sakars ar mācībām (pirmkārt - atzīmes), izrādās vērtīgs; kas ir saistīts ar spēli - mazvērtīgs.

Bērns sāk zaudēt bērnišķīgo dabiskumu, viņam parādās cita domāšanas loģika. 

Kulagina I. Vecumposmu psiholoģija.
Bērna attīstība no dzimšanas līdz 17 gadiem. M., 1998.