Vai ir iespējams izaudzinat līderi?

Nav tādu vecāku, kuri nesapņotu par tādām savu bērnu īpašībām, kā noteiktība, spēja panākt savu, pārliecināt citus, "vest" citus sav līdzi, izmantojot savu neapšaubāmo autoritāti. Līdera harismatiskās personības amerikāņu modelis ir stabili iedzīvojies mūsu zemē. Jebkura māte, ar it kā slēptu lepnumu, stāstīs par to, ka viņas mazulis, tikko ienākot kolektīvā, kļūst par līderi.

Starp citu, tā pati mamma turpina pieprasīt no sava bērna pilnīgu paklausību, pakļautību, lai viņš būtu bērns bez uzvedības problēmām, teicamnieks, vecāku lepnums. Taču šīs prasības, maigi izsakoties, nav savienojamas. Viena nogalvenajām līdera īpašībām - viņam ir šauras jebkuras robežas, standarti, uzvedības likumi, viņš grib (un prot!) pats pieņemt lēmumus un atbildēt par tiem.. Bet atgriezīsimies pie maziem līderiem, kuri izrāda savu būtību gandrīz no autiņiem - tomēr šī īpašība - vecāku slēptā lepnuma objekts.

Bet nesteidzieties priecāties, redzot, ka jūsu mīļais bērns komandē vienaudžu grupā, skaļi izrīko un aicina darboties līdzi, t. i. spilgti parāda līdera īpašības. Izrādās, ka bērnu starpā pat asāk nekā pieaugušo starpā izceļas līderi un pseidolīderi (tie, kas tikai izceļas un izceļ savu personību). Īsto līderu un pseidolīderu skaits ir apmēram vienāds (8 - 10 gadu vecumā). Nebūtu slikti, ja jūs, noņemot rozā brilles, tomēr tiktu skaidrībā, kas ir jūsu bērns? Vismaz tāpēc, ka bērni 10 gadu vecumā (vai pat agrāk), paši skaidri redz un jūt šo starpību. Līdz ar to bērns var būt vīlies, saniknots, viņu pašvērtējums pazemināsies un viņš iegūs daudz kompleksu.

Saprast, vai patiesībā jūsu bērns ir līderis, nav vienkārši, jo pirmsskolas grupās tie, kas izceļ sevi, tiešām ir līderi. Taču pakāpeniski, līderu vērīgums no vienas puses un pseidolīderu bezpalīdzība no citas puses, atbīda pēdējos un izvirza uzmanības centrā īstus līderus.

Tagad tiksim skaidrībā, kas tie tādi - pseidolīderi - patiesībā ir, kāpēc sākumā viņi tomēr izvirzās starp vienaudžiem (kuri, noskaidrojot pseidolīdera būtību, "nogāž viņu no pjedestāla"). Tie bērni, kas sevi izceļ, ļoti grib atrasties uzmanības centrā, būt kompānijas dvēsele, bet diemžēl, nevar ilgi noturēt savas pozīcijas. Pirmkārt, šādi bērni gandrīz vienmēr ir egoisti un egocentristi. Neapšaubāmi, ka līdz noteiktam vecumam visiem mazuļiem piemīt šī īpašība, bet maz ir tādu līderu, kuri saglabā līdera pozīcijas arī velāk. Viņi izaug no egoisma kā no bērnu biksītēm. Pseidolīderi - ir noturīgi egoisti, kuri nešķiras no šīs īpašības ilgu laiku, dažreiz līdz mūža beigām. Egoisma rezultāts - nevēlēšanās un neprasme domāt par kaut ko vai kādu, izņemot savas vajadzības un savu personību.Pseidolīderim raksturīgi ir tas, ka viņš ir vieli aizvainojams, kad jebkurā rīcībā vai kāda vārdos redz vai saklausa centienus uzbrukt viņa patmīlībai. Galvenais pseidolīdera ietekmēšanas līdzeklis ir konflikts ar vienaudžiem, strīdi, kur tiek pielietotas jebkuras metodes, tai skaitā fiziskās. Šis bērns ļoti baidās no konkurences, tāpēc nekādu iniciatīvu, tieksmi būt labākam nekā viņš, nepieļauj. Iekšēji pseidolīderis ir ļoti nepārliecināts, baidās no neveiksmēm, no pārsteigumiem, apstākļu pārmaiņām, situācijām , kur ātri jāpieņem lēmums (viņš ir gļēvulis). Šādos brīžos viņš vienkārši "buksē", zaudē pārliecību, slēpjas zem agresijas. Ir saprotams, ka ar tādu cilvēku biedroties var tikai pakļaujoties. Pseidolīderis neprot draudzēties, bet vienaudži sapratīs to ļoti ātri.

Nepatīkams raksturojums, vai nē? Taču ne viss ir tik bēdīgi. Tādi bērni var būt arī ļoti mīļi un patīkami, ja tikai tā nav vājākā vieta: viņiem ļoti gribas atrasties centrā, komandēt, pieņemt apliecinājumus savai vienreizībai. Ja iejaukties laikā, tad vecāki varēs atvieglot sava bērna nākotni, kura nenovēršami sniegs vilšanos, aizvainojumus, neizpratni, kāpēc visi ir novērsušies, vairs nepieņemot viņu kā līderi? Sākumā jātiek skaidrībā par situāciju un jāpārstāj pieņemt vēlējamo par reālo. Jānovēro, kā un ar ko jūsu bērns biedrojas. Ja jūs redzat, ka viņam ir visas dotības kļūt par pseidolīderu, tad ir laiks "uzsākt" pareizus soļus.

Pirmkārt, jācenšas pakāpeniski paskaidrot bērnam, ka būt pakļautam nebūt nav sliktāk, nekā būt vadītajam. Var piedāvāt dažas dzīves situācijas, kurās līderim bija jābalstās uz blakusesošo atbalstu, un bez tā viņam veiktos grūti.
 Otrkārt, mazulim pakāpeniski ir jāveido grupas piederības sajūta, ka blakus esošie cilvēki ir ļoti nozīmīgi. Kā jau mēs runājām - bērni - pseidolīderi ir dziļi individuālisti, kuri citos redz tikai sāncenšus. Viņam ir svarīgi ieraudzīt, ka citi puiši arī var būt  stipri, labsirdīgi, uzticīgi draugi. Un pats galvenais - veiksme var būt ne tikai individuāla, bet arī kopā ar citiem, kur katrs dod savu ieguldījumu. 
Treškārt, ir jāpalīdz bērnam tikt galā ar savu nedrošību: "Ja nesanāks uzreiz, jābūt pacietīgam, nav jādusmojas, nav jāapvainojas, jāpamēģina vēlreiz, līdz izdosies!"
Un, beidzot, ļoti noderīgi var būt jūsu izdmātās pasakas, stāsti, savdabīgas psiholoģiskās etīdes, kurās galvenais varonis (piemēram, lācēns vai kucēns) arī ir tas, kurš izceļ sevi, un ar kuru visi atsakās draudzēties. Lai šis varonis jūsu stāstā veiktu līdzīgas darbības - gribētu būt pirmais sacensībās, bet atnāk pedējais; gribētu iet pirmais, aizskriet uz priekšu un pēkšņi paliks viens, jo pārējie aiziet uz citu pusi utt., piemērus ieteiks pati dzīve.

Tikai nav jācenšas pēc stāsta lasīt notācijas vai apspriest galvenā varoņa rīcību. Labāk kopā ar bērnu izdomāt, kā atrīsināt nepatīkamo situāciju, pastāstīt, ko, viņuprāt, jūt lācēns un kā viņam jārīkojas. 
Sākumā mazulim būs grūti saprast, kas notiek, kādas īpašības viņam traucē draudzēties un saprasties ar vienaudžiem. Palīdziet viņam! Pilnīgi iespējams, ka no pseidolīdera viņš pārvērtīsies par līderi. Iespējams arī, ka tas nenotīks; taču kam vēl, ja ne mums, pieaugušajiem, ir zināms, ka katram ir labi savā vietā...
 

Autors: Ščerbakova Jeļena, psiholoģe